Laime ir tik bezgalīgi plaša!
Tai nav robežu. Lai arī kāds laimes līmenis tiktu sasniegts, vienmēr jābūt gataviem jauniem, vēl labākiem dzīves pavērsieniem. Dzīve ir bezgalīga un laime ir tikai tās psihoemocionālais stāvoklis. Šis stāvoklis ir jāizbauda. Lai justos laimīgs, nevajag gaidīt kādu īpaši piemērotu brīdi.
Dzīve ir bezgalīgs kāpiens, tāpēc nav nozīmes, no kura pakāpiena jūs sāksiet savu laimes ceļu. Nav nepieciešams savu apziņā ieprogrammēt, ka tieši sasniedzot 12 893 pakāpienu, jūs sāksiet justies laimīgs.
Uzdrošinieties sev atzīt, ka laimei nav nepieciešams nedz laiks, nedz vieta, nedz kādi citi īpaši nosacījumi.
Tikai psihisku traucējumu seku dēļ, cilvēks nepiedzīvo laimes sajūtu. Kad afektīvā – psihoemocionālā vidē tiek salīdzinātas dažādas vērtību sistēmas, tiek izvērtēts tas, kuras situācijas realizācija sniegtu mazāku apdraudējumu. Netiek iepazīta konkrētā situācija, kurā atrodas cilvēks.
Visa psihiatrijas būtība ir raksturojama ar vienu vārdu- spēt!
Ja jūs spējat savu esošo dzīves mirkli pārdzīvot kā vienīgo un vislabāko, tad esat psihiski vesels. Baudiet šo stāvokli – tas ir vispatīkamākais, kāds vien var būt. Ja tas tomēr nav jūsu spēkos, tad, diemžēl, jūsu dzīvi kontrolē un pārvalda psihiskie traucējumi.
Austrumu literatūrā ir kāds stāsts par šo apziņas stāvokli:
Bija parasts, agrs, taču jau saules iesildīts rīts. Kāds mūks sēdēja tirgus laukumā, aizslēpies aiz gaļas tirgotāja telts, un klusi, lai neviens viņu nemana, raudāja. Nemiera un trauksmes piesūcinātā nakts bija pagājusi. Iesākusies diena mūkam iedvesa nāvējoši bezjēdzīgu tukšumu! Tik kliedzoši stipri, ka mūka apziņa bija sastingusi, nespēja atjēgties pat līdz tādam stāvoklim, lai izjustu un pārdzīvotu trauksmi. Sākot no 16 gadu vecuma, nu jau 30 gadus, mūks bija meklējis savas apziņas radikālu uzlabojumu, īpašu pārdzīvojumu,ko apzīmēja ar vārdu Apskaidrība! Tiecies, lūkojies pēc tā, taču tā arī nebija atradis! Apkārtējiem viņš demonstrēja un ideāli notēloja Apskaidrotā lomu. Taču pats sevi un savu apziņu nepiemānīsi. Kāda var būt apskaidrība, ja dvēsele, piepildīta ar izmisuma pilnu tukšumu, trauksmē kliedz? Ja nemiers, pārņēmis savā varā, katru ķermeņa šūnu, liek tūlīt kaut kur doties vai pat skriet? Vai tad tāda ir apskaidrība? Tā ir izniekota dzīve. Skaidra, apgaismota doma atbalsojās mūka apziņā. Izniekota dzīve. Trīsdesmit gadi pavadīti mūka kārtā, trīsdesmit gadi iemīti lielceļu smiltīs! Šo pārdzīvojumu pārņemts, mūks nejauši ieklausījās gaļas pārdevēja un pircēja sarunā. Pircējs, kas bija gaļas pārdevēja ilggadējs, pastāvīgais klients, pēc ātra rīta sveiciena uzreiz ķerās pie sava pasūtijuma veikšanas. “Zini, rīt manai mīļotai meitai kāzas, tāpēc man vajag vislabāko gaļas gabalu kāds tev tikai ir! Es zinu, ka esi labākais gaļas tirgotājs pilsētā, un tev vienmēr ir labākā gaļa – taču šoreiz dod man pašu pašu labāko, kas tev ir, lai vai cik tas maksās!”” Pārdevējs izbrīnīts un nedaudz apmulsis, ieturējis pauzi, iesāka savu atbildi: “Zini, visi šie gaļas gabali ir paši labākie! Saproti, visi ir labākie!” Pircējs iesvilās un turpināja: “Labi. Netirgojies, ne šoreiz! Es tev vēlreiz atkārtoju, dod man pašu labāko, saproti – manai vienīgajai meitai rīt kāzas. Kā var nesaprast?”
Pircēja uzstājīgums aizkaitināja pārdevēju, kurš nu jau dusmīgi atteica: “Es tev saku, ka visi gabali ir vislabākie, visi! Kā tu nesaproti, ka pašam labākajam lopam ir tikai labākie gaļas gabali. Apjēdz taču – visi ir labākie! Tie ir dažādi, bet labākie. Netērē savu un manu laiku, saki, ko gribi pagatavot un es atbilstoši tavām vajadzībām iedošu vispiemērotākos gaļas gabalus!”
Saruna turpinājās un ritēja savu ierasto pircēja un pārdevējam vien zināmo gaitu, taču mūks vairāk sarunu nedzirdēja. Viņš nedzīrdēja vairāk nekā. Izjuta tikai dziļu, patiesi tīru, īstu mieru lēnām ieplūstam ķermenī: rokās, kājās, galvā, mugurā, sirdī un tā pārpildot un veldzējot to, piepildīja dzēseli! Mūks pārdzīvoja kermeni, pasauli, dvēseli, zemi, kokus, cilvēkus, visu, kas atradās viņam apkārt! Tikai divainā kārtā viņam nebija domu! Viss bija skaidrs,saprotams, pazīstams! Viss bija – tikai nebija nemazākā satraukuma. Bija tikai mierpilns izbrīns, kā bērniem, kad viņi apgūst kaut ko jaunu. Kā bērnam, kurš pirmo reizi pieceļas kājās un ir patiesas izbrīnas pārnemts un prieka apskurbināts. Tieši šo sajūtu un pārdzīvojumu pārņemts bija mūks. Garāmgājēji ievēroja, ka ar mūku kaut kas nav kārtībā, un metās viņu glābt. Kāds viņu purināja, kāds lēja uz galvas ūdeni. Cits piedāvāja padzerties, cits paēst. Kāda sieviete pēkšņi sāka ļoti spēcīgi iepļaukāt mūka seju. Šie skarbie sitieni iemežģīja mūku atpakaļ realitātē. Mūks piecēlas, pateicās apkārtējiem cilvēkiem par rūpēm,un pateica, ka ar viņu ir viss vislabākajā kārtībā!Kad palīdzētāju pūlis sāka izklīst, mūka apziņā sāka parādīties pirmās domas, kuras viņš mēģināja aptvert. Tās bija mierīgas, lēnas un rāmas. Savācot tās kopā kā vējā izkaisītus graudus mūks pēkšni apjēdza cēloni savai pēkšņai pārmaiņai! Beidzot viņam izdevās pārdzīvot vientiesīgu realitāti! Viņš apjēdza, ka Radītājs ir pati pilnība un pati pilnība spēj radīt tikai pilnību! Citādāk nevar būt! Radītāja radītais viņš un visa pasaule ir paši labākie! Kā gaļas gabali – dažādi, taču paši labākie! Šī vienkārša atziņa, kā dzīve pamats nogūlās mūka apziņā – nekas nav jāuzlabo, viss jau tā ir pats labākais! Vienkārši jāļaujas to pārdzīvot kā pašu labako! Viņš apjauta, ka viņš jau bija sācis šo vislaimīgākā brīža pārdzīvojumu. Tikai apkārtējie cilvēki viņa labsajūtas un miera stāvokli uztvēra kā slimību! Domas izzuda. Mūks no jauna, šoreiz uz visiem laikiem, iegrima šajā laimīgās dzīves baudīšanās pārdzīvojumā! Mūku neinteresēja kā šo pārdzīvojumu nosaukt, vai par apskaidrību, vai par nirvanu. Viņš šo pārdzīvojumu baudīja tā, ka pat nāve nespētu viņu no tā izraut!
Laime ir pilnīgi neierobežota un brīva savās formās un izpausmes veidos. Neviens, pat ne pati Laime, nespēj paredzēt kādus pārsteigumus tā spēs sagādāt nākotnē.
